Vija Vētra par dzīvi dejā, mākslā un mūzikā

Pavisam drīz sāksies skanīgie Ogres pilsētas mūzikas svētki, taču Ogres mūzikas skolā jau tagad skan un dimd līdz pat 24 jūlijam VII jauno mūziķu meistarkursi. Tajos ikvienam dalībniekam bija tā retā iespēja klātienē satikt leģendāro latviešu dejotāju, indiešu deju guru - Viju Vētru. Vija jau desmit gadus piedalās mūzikas meistarkursos Ogrē. Šoreiz viņas stāstījums vijās par tēmu dzīve mākslā.

„Visas mākslas saiet vienā, un attīstās viena otras iespaidā,” Vija sāk savu stāstījumu kursantiem. „Deja ir visvecākā māksla cilvēcē. Mēs kustamies jau pirms piedzimšanas – mātes ķermenī. Un kad esam nākuši pasaulē, sveicam to ar pirmo kliedzienu, un tas jau ir sākums citai mākslai – vokālajai. Kad mūsdienās bērniem jautā – par ko tu gribi kļūt, tikai retais zina uzreiz skaidru atbildi. Ar mani tā nebija. Es jau no piecu gadu vecuma zināju, es būšu dejotāja! Es būšu gulbis no baleta „Gulbju ezers”,” stāsta Vija un smejoties piemetina – „Redz, kāds Melnais gulbis iznācu,” un norāda uz savu todien melno apģērbu. „Katrs bērns grib kustēties, un tas ir dabiski. Taču es gribēju to īpaši,” turpina V. Vētra. „Kad dzirdēju mūziku, es kustējos. Interesanti, jo bērni parasti kustas, kad dzird izteiktu ritmu, bet es klausījos Mocartu, Bahu, un šī mūzika pārņēma mani tik spēcīgi, ka man vajadzēja izteikties ķermeniski. Vēlāk, kad es sāku jau studēt deju, es iemācījos dejot arī klusumā. Tad var redzēt arī dejas melodisko līniju.” Vija rāda lēnu, vijīgu rokas kustību no viena sāna līdz otram. „Jūs taču tagad dzirdējāt melodiju, lai arī bija klusums, vai ne?” viņa jautā. „Es neizpaužos tikai dejā. Es arī gleznoju. Nupat bija mana trešā izstāde Rātsnamā. Tāpat kā glezna ir vizuālā māksla, tā arī deja ir vizuāla māksla, tā ir baudāma ar acīm. Lūk, piemērs, kā viena māksla tiekas ar otru. Dejas radīšanas māku sauc par horeogrāfiju, no grieķu valodas horos - deja un grafos - grafiskā līnija. Taču, manuprāt, tai precīzāks apzīmējums būtu nevis horeogrāfija, bet dejas arhitektūra. Jo deja tiek uzcelta. Mēs, horeogrāfi, tāpat kā arhitekti ceļam pilis, gaisa pilis. Līdzko deja beidzas, gaisa pils sabrūk. Tātad arī arhitektūra saplūst kopā ar deju.”

Beigusi lekciju par deju mākslu, Vija Vētra stāsta par savu dzīvi, sākot ar pašu bērnību.... „Kad biju pavisam, pavisam maza, ļoti gribēju dejot. Slepus zagos uz baletskolu un pa caurumiņu sienā skatījos, ka tur dejo. To māju, kur atradās baletskola, mēs saucām arī par pirtiņu, jo tur visi svīda,” ar smaidu atceras V. Vētra. „Mani bieži pamanīja skolas direktors Harijs Plūcis un dzina laukā, taču es vienmēr biju kā bumerangs atpakaļ. Es plijos mammai virsū kā tāds negaisa mākonis, ka gribu dejot. Līdz mamma neizturēja un ļāvās pierunāties un aizveda mani uz baletskolu parunāt par iespējām mācīties šeit. To dienu, kad gājām turp, es atceros kā šodien. Mamma stāstīja Plūča kungam, ka es ļoti gribu dejot, taču viņš, uzzinājis, ka man ir tikai pieci gadi, teica, ka, varbūt, vēlāk, bet tagad noteikti nē. Un uz mani viņš pat nepaskatījās, bet es uz viņu lūkojos kā uz Dievu, jo no viņa bija atkarīgs tik daudz... un tad notika pats interesantākais. Kad es jau biju profesionāla dejotāja, man piedāvāja sniegt kursus par klasisko indiešu deju Vīnes akadēmijā. Piekritu. Un tur mani iepazīstina ar manu kolēģi – Harijs Plūcis. Spiedu viņam roku un teicu – es jūs ienīstu! Viņš, protams, bija neizpratnē. Kad visu izrunājām, kļuvām labi draugi. To es tagad stāstu, lai jūs saprastu, cik svarīgi ir uzklausīt bērnu, jo no vienas sarunas var būt atkarīga viņa turpmākā dzīve.

16 gadu vecumā mani vēl nebija pametusi doma pa dejošanu un es atstāju māju, lai dotos uz Vīnes mūzikas un tēlojošo mākslu akadēmiju studēt deju. Apmetos pie tantes, kura tur dzīvoja. Devos uz akadēmiju uz pārbaudēm. Iestājos un man piešķīra arī stipendiju mācībām uz visiem 4 gadiem. Manas studijas bija tieši kara laikā. Nodarbības bija ļoti intensīvas, no rīta līdz vēlam vakaram. Enerģija tika patērēta uz nebēdu - klasisko, galma deju un akrobātikas nodarbībās, taču pusdienās bija labi ja zupiņa ar vienu kartupeli. Uz kartiņām varēja dabūt kukuli maizes uz mēnesi. Un tad kādu dienu kursa biedrene bija dabūjusi burkānus. Grauzām kā tādi truši, kamēr pamanījām, ka visi paliekam dzeltenīgi pleķaini. Izrādās, ka tas uzņemtā karotīna rezultāts. Tas bija tāds mazs humors, taču kopumā karš gan nav nekas uzjautrinošs. Varētu pat teikt, ka esmu piedzīvojusi otru piedzimšanu. Jo reiz, kad sākās bombardēšana, salīdām pagrabā un tikām apraksti zem gruvešiem. Kad mani izraka ārā, pirmais, ko pamanīju - zilas debesis! Un ziniet, vairāk nekad dzīvē es neesmu redzējusi tik zilas debesis...” stāstītāja raud un atzīst, ka šīs atmiņas viņu joprojām spēj aizkustināt. Studiju laikā es arī strādāju. Man maksāja mazāk, jo biju studente, lai gan darīju visu tieši to pašu, ko pārējie dejotāji. Man parādījās nauda un varēju mazliet sūtīt uz Dzimteni zāles.

Dienu pirms krievu armijas ienākšanas Vīnē devos bēgļu gaitās. Braucām ar vilcienu. Virs tā sāka riņķot amerikāņu lidmašīnas. Viņi taču redzēja, ka tas nav militārais vilciens, taču, neskatoties uz to, sāka apšaudi. Kad vēlāk bija izdevība aprunāties un pavaicāt, kāpēc tas tā notika, viņi atbildēja – It was fun! (angl. Tas bija jautri!). Bēgļu gaitās nonācu Bavārijā, bet vēlāk es devos uz Austrāliju. Astoņus gadus dzīvoju Sidnejā un astoņus Melburnā. Atvēru savu studiju. Sāku dejot indiešu dejas. Mani pamanīja kāds režisors, kuram uzvedumā vajadzēja indiešu tempļa dejotāju. Piekritu. Visu laiku mācījos, skatījos deju pozas grāmatās, un beigās intuitīvi nonācu pie tā, pie kā nonāk lielie indiešu deju guru. Trīs reizes biju Indijā. Esmu dejojusi dažādu nāciju dejas, iemācījusies astoņas valodas, taču, kad dejoju tieši indiešu dejas, man ir sajūta, it kā es nāktu atpakaļ pie sevis. Ticu reinkarnācijai un domāju, ka es turpinu to, ko reiz esmu jau darījusi. Un darīšu to arī nākamajā dzīvē.”